Blīdenes pamatskola

Vārda dienu šodien svin: Liza, Līze, Elizabete, Betija

 

Ievads

 

gulbisHumānās pedagoģijas Autorprogramma ir domāta vidējai vispārizglītojošai skolai, kuras pedagoģiskais kolektīvs ir gatavs to pieņemt. Šīs autorprogrammas pamatā ir garīgā humānisma jēdziens. Caur to tiek piešķirta jēga visam izglītības procesam ar visām tā sastāvdaļām. Humāna pedagoģiskā apziņa stāv pretī autoritārajai, kura pamatojas (balstās) uz to, ka mācību procesā skolnieks ir attīstības objekts, bet pedagogs - subjekts. Skolotājs ir neapšaubāma (neapstrīdama) autoritāte skolniekam. Turpretī humāna pedagoģiskā apziņa pirmajā vietā liek Bērna personību, viņa garīgos centienus, aicinājumus, intereses, iespējas, zināšanas alkstošo intelektu. Tieši dzīvā kontaktā (saskarsmē) ar Bērnu humāns skolotājs iemanto (gūst) savu radošo iemiesojumu, bagātīgi dāvā skolniekiem vērtības, kuras akumulētas (uzkrātas, sakrātas) nacionālās un pasaules kultūras dārgumu krātuvē.

 

Autorprogrammu Dzīves Skola pedagoģiskajiem kolektīviem rekomendē Humānās Pedagoģijas Starptautiskā Centra Koordinācijas Padome (lēmums 17.07.2013).

 

  1. nodaļa. Skolotājs

 

Mācību process ir subjektīva realitāte. Katrā konkrētā gadījumā to rada pedagogs (skolotājs, audzinātājs). No viņa apziņas, sirds, rakstura, gribas, pieredzes, zināšanām, ievirzes (virzības), no viņa personības ir atkarīga mācību procesa kvalitāte: tā būs tāda, kāds ir pats pedagogs. Viņš var ticēt vai neticēt savu skolnieku spējām, var mīlēt vai nemīlēt savu profesiju un bērnus, var būt labs vai ļauns, novators vai konservators utt. – un, lai kāds arī viņš būtu, viņa gara subjektīvais stāvoklis noteikti atspoguļosies viņa radītajā mācību procesā. Mācību reformu galvenie faktori ir nevis jauni izglītības standarti vai tā saucamās jaunās tehnoloģijas, nevis jauni didaktiskie līdzekļi un mūsdienīgs aprīkojums, nevis jauni mācību plāni un grāmatas utt, bet gan pats skolotājs, audzinātājs. Skolotājs reformē skolu un diemžēl arī viņš deformē to. Apmācības procesā (darbā), visā skolas darbā nav iespējams kaut ko uzlabot apejot skolotāja galvu, - rakstīja K.D. Ušinskis. Papildināsim šo gudrību: visā skolas darbībā neko nevar uzlabot apejot skolotāja apziņu un sirdi. Humāno pedagoģiju var radīt tikai cilvēks ar humānu dvēseli. To nevar radīt tikai ar intelektu vien; intelekts ir jāizlaiž cauri labai sirdij, lai iegūtu labu un prieka pilnu mācību procesu.

 

 

Iespēja realizēt (īstenot) šo programmu ir pilnībā atkarīga no skolotāja personīgajiem centieniem, no pedagoģiskās sabiedrības kolektīvās gribas.

 

Vieniem skolotājiem tā nebūs problēma: viņi jau pēc dabas ir labsirdīgi, mīl bērnus, profesiju izvēlējušies pēc sirds aicinājuma. Viņiem nebūs grūti celt savu apziņu līdz garīgā humānisma jēdziena līmenim. Viņi pieņems humāno pedagoģiju kā ilgi gaidītu, kā savu pozīciju.

 

Citos, kas ir vērsti uz radošumu un atvērti jaunajam, humānās pedagoģijas idejas radīs interesi un iedvesmu, sajūsmu, aizrautību. Viņi atradīs sevī gribasspēku, lai pārkārtotu savu apziņu, pilnveidotu savu raksturu un attieksmi, izaudzētu sevī nepieciešamās īpašības.

 

Trešā skolotāju grupa, savu uzskatu dēļ, negribēs nodarboties ar humāno mācību praksi, un piespiest viņus administratīvi nevar.

 

Autorprogramma var tikt veiksmīgi īstenota tajās skolās, kur vairākums skolotāju sliecas to pieņemt, izrāda vēlēšanos un entuziasmu. Turpretī, skolās, kur vairākums skolotāju turas pie autoritārā pedagoģiskā procesa, dotā programma neattaisnos sevi, bet tā var kļūt par pavedienu tiem entuziastiem, kuri ir gatavi nostāties uz ērkšķainā ceļa, kas ved pie pedagoģiskās labsirdības, nesavtīgās mīlestības pret bērniem un uzticības skolotāja profesionālajai misijai. Ērkšķaina tāpēc, ka tiem būs jāsagatavojas nopietnai un rūpīgai gādāšanai par saviem skolniekiem, reizēm bez pienācīga atbalsta no skolas administrācijas, darba kolēģiem vai pat vecākiem, kuri pieraduši domāt, ka pedagoga uzdevums ir - pamācīt, mācīt, iesist zināšanas nevērīgajos skolēnos. Pie tam skolotājam, kurš ir nostājies uz humānās pedagoģijas ceļa, ir jāsaprot: Bērna attīstības galvenajam palīgam un gādniekam jābūt ieinteresētam, izglītotam un mīlošam vecākam. Tieši tāpēc skolotājām būs pietiekami ilgs laiks jāvelta kontaktam ar vecākiem, to izglītošanai un pievēršanai audzināšanas un izglītības darbībai humānās pedagoģijas garā. Tad viņam ir nodrošināta veiksme.

 

Skolotājs, kurš ir kļuvis par dalībnieku autorprogrammas īstenošanā, pieņem misiju ieviest dzīvē Humānās pedagoģijas manifestu, Skolotāja goda un kalpošanas kodeksu un soli pa solim pilnveido sevi: paplašina apziņu, iemācās mīlēt bērnus, kontaktēties ar tiem, veido savu raksturu, utt.

 

  1. nodaļa. Pedagoģiskais ansamblis

 

Parasti skolu vadītāji lepojas ar savu labo pedagoģisko kolektīvu; t.i. ar to, ka skolas sabiedrībā ir vairāk savstarpējās sapratnes, saticības, ir daudz pieredzējušu un radošu skolotāju, rodas mazāk konfliktu, nav grupējumu un cīņas starp tiem, un tml. Labs pedagoģiskais kolektīvs nenozīmē, ka šis kolektīvam ir vienots mērķis, ka tiem ir saskaņoti mācību plāni. Drīzāk tas norāda uz to, ka katrs sabiedrības loceklis dara savu darbu kā pienākas, bet individuāli. Laba kolektīva ideja nav autorprogrammas Dzīves Skola īstenošanas pamatā. Tās pamatā ir pedagoģiskā ansambļa jēdziens: skolas sabiedrība kā ansamblis, kurš izpilda pedagoģisko simfoniju. Autorprogramma ir jāizskata kā humānās pedagoģijas simfonijas partitūra. Lai gan katram ansambļa dalībniekam ir sava izpildes daļa simfonijā, tomēr tie visi ir atkarīgi cits no cita un no partitūras: jābūt izpildītai simfonijai, un to rada visi orķestra locekļi saskaņoti un kopīgiem spēkiem, diriģenta vadībā.

 

Pedagoģiskais ansamblis nozīmē to, ka kolektīvam jābūt organizētam augstā pakāpē. Tas risina divas problēmas.

 

Pirmā ir saistīta ar skolas gara radīšanu. Tā kā pedagoģiskā simfonija skan pastāvīgi, bez izmaiņām, tad mācību telpā (izplatījumā) pamazām rodas īpašs gars, kurš radies sintezējoties savstarpējai mīlestībai un cieņai, garīgajai kopībai, skolas dzīves priekam un izzināšanas priekam, ticībai savām spējām, aizsargātības sajūtai un savstarpējai palīdzībai, saskarsmes greznībai un savas personības apliecināšanai, izvēles brīvības sajūtai un atbildībai. Skolas gars ir skolas motīvu avots.

 

Otrā problēma ir saistīta ar to, ka visi virzās uz konkrētu, vienotu mērķi. Mērķi visos un visā. Tas ir gan redzams, un tad par to runā, par to atgādina, ar to salīdzina pedagoģiskās darbības. Bet, kā likums, mērķis izšķīst (izkūst) visā mācību (izglītības) procesā - par to nerunā, tas nav redzams, bet viss ir ar to caurausts.

 

Pedagoģiskajā ansamblī katrs tā dalībnieks, saskaņā ar Autorprogrammu, zina, uz ko viņš vērš savus radošos pūliņus. Jūt savu lomu un atbildību par ansambļa radītā mācību procesa kvalitāti. Tādējādi pedagoģiskais ansamblis izpildot mērķtiecīgu mācību programmu rada simfonisku mācību procesu, kurā atrodoties skolnieks jūt harmoniju. Un, tā kā tiekšanās uz skaistumu un harmoniju ir viņa rakstura dabiska īpašība, tad viņam gribas atrasties un dzīvot šajā garīgajā atmosfērā. Rodas sadarbošanās un garīgas vienotības iespējas starp skolotājiem un skolniekiem.

 

Pedagoģiskā ansambļa dzīves normas ir: labvēlība, sirsnīgums, radošums, pretmīlestība, savstarpēja palīdzība, centieni, radoša pacietība, uzticība.

 

Pedagoģiskais ansamblis nepieļauj savā vidē sapīkumu, nelabvēlību, skaudību, rupjības, kliedzienus, apvainojumus, pazemojumus, lamāšanos, dīkdienību.

 

Pedagoģiskā kolektīva apstākļos (nosacījumos) skolotājs uzvedas un spēlē savu instrumentu tā, kā pats uzskata par vajadzīgu, un tāpēc visi dalībnieki kopā rada pedagoģisko kakofoniju. Protams, skolnieks jūt un pārdzīvo šādā disharmonijā, un tā ietekmē viņu pamet dzīves motīvi. Tādos apstākļos skolotāji nevar iztikt bez skolnieku piespiešanas disciplīnai un mācībām.

 

Taču bez pienācīgas uzmanības mēģinājumos un bez sagatavošanās izpildīt darbus pašā augstākajā līmenī, bez pastāvīgas meistarības pilnveidošanas diriģenta rūpīgā uzraudzībā orķestris izvērtīsies par viduvēju muzikālo kolektīvu. Tieši tāpat skolas ansamblis bez dotās programmas sistemātiskas pārdomāšanas un pilnveidošanas, bez ideju krātuves un pasaules pedagoģijas klasiķu un novatoru darbu apgūšanas un jēgas piešķiršanas tiem, bez savstarpējas iedvesmošanas pedagoģiskajās padomēs, metodiskajās apvienībās, bez prāta vētrām izstrādājot jaunus pedagoģiskos projektus un iniciatīvas, ļoti nemanāmi var sākt regresēt uz pedagoģisko uzdevumu pavisam tradicionālu izpildījumu autoritārās pedagoģijas garā, uz skolotāja individuālisma uzplaukumu.

 

  1. nodaļa. Dzīve, vide, saskarsme

 

Dzīve ir visa pastāvošā, visas dabas un, protams, arī cilvēka un cilvēcisko biedrību rašanās un attīstības pirmatnējais spēks. Cilvēks atstaro to garā, kā apzinātu kustības un augšupejas impulsu. Viņa varā ir noteikt un apstiprināt dzīves kvalitāti, mainīt tās apstākļus, uzlabot to, iztēloties un veidot nākotni. Dzīve nav pati par sevi tāda, bet gan tāda, kādu to veido paši cilvēki.Tāpēc izveidojušās tradicionālās (autoritārās) pedagoģijas postulāts par to, ka skola gatavo (adaptē, piemēro) bērnus dzīvei, humānās (klasiskās) pedagoģijas koncepcijā skaitās nepareizs. Bērni netiek gatavoti dzīvei, viņi jau dzīvo, - apgalvoja K.D.Ušinskis.

 

Humānā pedagoģija pieņem patiesību:

 

- bērnos ir jāaudzina dzīve ar pašas dzīves palīdzību;

 

- bērnus jāaudzina kā dzīves pārveidotājus.

 

Dzīves Skolas mācību procesā bērni:

 

  1. atklāj pašu dzīvi, pārliecinās par dzīves bezgalību, par nemirstību;

 

  1. dzīvo saturīgu un priecīgu dzīvi, kura tos ved pa grūtību ceļu un panākumiem, tās pārvarot;

 

  1. studē (pēta) dzīvi, vēro dzīves parādības (personīgo pieredzi, cilvēku pieredzi, vēsturiskus piemērus), aptver (izprot) cēloņu un seku likumu;

 

  1. mācās pilnveidot (pilnīgot) savu dzīvi, uzlabot dzīves apstākļus, palīdz viens otram uzlabot dzīvi, balstās uz skaistuma un labklājības (laimes) likumiem;

 

  1. spriež par dzīves jēgu, atrodas augšējā dzīves ceļa izvēlē;

 

  1. plāno tuvāko un tālāko nākotni, mācās būt nākotnes radītāji, sava likteņa veidotāji;

 

  1. bagātina savu garīgo pasauli ar tikumības un skaistuma tēliem, mācās dzīvot garīgā pasaulē.

 

Bet, lai šie skolēnu centieni vainagotos ar panākumiem, mums vajadzētu rūpēties par to, lai katra bērna apkārtējā vide būtu cilvēciskota un padarīta cildenāka.

 

Vide, kurā notiek mācību process, ir slēgta telpa (vide), tāpēc tajā var tikt nepieļautas lietas, kuras ir pretrunā ar cildena, augstsirdīga cilvēka audzināšanas mērķi. Vides ārējam noformējumam ir jāatbilst skaistuma, vienkāršības, ērtības, tīrības likumiem. Turpretī iekšējā vides organizācija ir pilna ar mieru, rūpēm, mīlestību, cieņu, sapratni, savstarpēju mīlestību, labestību, prieku un ticību. Viss, kas neatbilst tādai videi, Dzīves Skolā nav pieļaujams. Pedagoģiskais ansamblis un katrs skolotājs rada skolā kopēju dzīves harmoniju un attur savus skolēnus no visa nelāgā (nekrietnā). Gara disciplīna ir kārtības pamats skolā. Vide ārpus skolas ir atvērta, tāpēc skolēns tur nav pasargāts no graujošas (destruktīvas) ietekmes. Izeja ir tikai viena: radīt katrā bērnā tādu spēcīgu garīgi-tikumisku balstu, kurš kļūtu tam par vairogu un palīdzētu izdarīt pareizas izvēles un noturēties kārdinājumu priekšā.

 

Vides uzlabošana ap katru bērnu ir Dzīves Skolas skolotāja vadošais princips.

 

Saskarsme ir mācību procesa sirds, un tā piepildās ar skolotāja sirdi. Ja skolotāja sirds ir apgarota, labsirdīga, atsaucīga, mīloša, gādīga, tad arī mācību process būs tāds - priecīgs un mērķtiecīgs. Skolotājs virza (vada) saskarsmi tā, ka skolnieks šajā procesā izdzīvo briedumu, vienlīdzību, brīvību, cieņu pret savu personību; pārņem no skolotāja runas kultūru, ētiskās normas, pārliecību. Skolotāja saskarsmei ar skolnieku nav jāiegūst pamācību, mentoru norādījumu un atskaitīšanās forma. Saskarsmē ar skolotāju skolnieks jūt, ka viņam tic, no viņa sagaida jaunu virzīšanos uz priekšu, priecājas par viņa sekmēm. Kontaktējoties (saskarsmē) skolotājam, no vienas puses, ir iespēja pavērt skolēnam skatu uz paša cilvēciskās būtības daudzšķautņainību, iekšējās garīgās pasaules bagātību, ir iespēja būt atklātam un pārliecinātam, dedzīgam un koncentrētam, nopietnam un jautram, atklāt (pastāstīt) ar paša un vispārcilvēcisko pieredzi par to, ka cilvēka dzīve ir saistīta ne tikai ar mīlestību un prieku, ticību un laimi, bet arī ar meliem, nodevību, ciešanām un sāpēm. No otras puses, tikai personīga saskarsme dos skolēnam iespēju būt atklātam ar skolotāju, izrādīt viņam savu atzinību (pateicību).

 

Kopējā, radošā, vienam otru attīstošā saskarsmē, gan skolēns, gan skolotājs ir spējīgi dāvāt viens otram personīgo unikalitāti gan tagadnē, gan nākotnē.

 

  1. nodaļa. Humānās pedagoģijas apziņas pamati

 

Humānā pedagoģija ir klasiskās pedagoģijas auklējums (lolojums, bērns). Tās pamatā atrodas garīgā humānisma jēdziens. Šis jēdziens ir mākslīgs, jo humānisms jau ietver sevī garīgumu, un otrādi. Bet lieta tāda, ka mūsdienu filozofiskajā un pedagoģiskajā literatūrā ar humānismu tiek domāts tīri materiālistiskais saturs: uzskatu sistēma, kuri atzīst cilvēku kā personību, atzīst viņa tiesības uz brīvību, laimi un vienlīdzību utt. Bet vārds humānisms, kurš cēlies no sanskrita, nozīmē procesu, kad cilvēks meklē sevī savu nemirstīgo pamatu (būtību) - garu, meklē sevī Dievu. Šajā meklējumu procesā cilvēks iegūst ticību un dzīvi ticībā. Garīgums, turpretī, ir cilvēka iekšējās pasaules stāvoklis, dzīve iekšējā pasaulē caur mīlestības un labestības, pacietības un līdzcietības jūtām; caur domāšanas un pārdzīvojumu, izzināšanas un iztēles veidolu; caur sapņu, tēlu, radošuma, centienu, dzīves jēgas, ticības daudzpusību; caur sevis paša izzināšanu. Pamatojoties uz šiem jēdzieniem (nozīmēm), humānā pedagoģija tiek definēta, kā augoša cilvēka personības tapšanas (rašanās) teorija un radošā prakse ar tāda pedagoga personības palīdzību, kurš domā un rada pamatojoties uz humāno pedagoģiju, ar tādu satura un līdzekļu palīdzību, kuri arī tiek izstrādāti pamatojoties uz humānās pedagoģijas jēdzienu.

 

Garīgā humānisma jēdziens paplašina pedagoģisko apziņu - apvieno vienā veselumā garīgo un materiālo, piesaista kā orientierus domāšanai un darbībai jēdzienus: Mīlestība, Ticība, Cerība, Prieks, Veiksme, Sadarbība, Iedvesma, Izzināšana, Aizsardzība, Skaistums, Patiesība, utt. Garīgais humānisms palīdz radīt sevī augstu iztēli par Bērnu:

 

- viņš ir parādība dzīvē uz zemes,

 

- viņš nes sevī savu Ceļu, savu Misiju,

 

- viņā ir neierobežota gara enerģija.

 

Tāda ticība Bērnam vedina pedagoģisko apziņu uz citu ceļu meklējumiem, kā pieiet Bērnam, uz attiecīgas mācību telpas radīšanu, procesu un saturu. Šo meklējumu galvenais instruments atkal ir garīgā humānisma jēdziens.

 

Garīgais humānisms uzmeklē vadošo pedagoģisko jēdzienu pirmsākumu nozīmes, kā rezultātā noskaidrojas:

 

SKOLOTĀJS - dvēsele, Gaismas nesējs.

 

SKOLNIEKS - dvēsele, Gaismu meklējoša (izsalkusi pēc Gaismas).

 

AUDZINĀŠANA - augoša cilvēka garīgās ass (kodola) barošana, un tā barojas ar garīgo ēdienu - tēliem.

 

IZGLĪTĪBA - Dieva tēla atklāšana cilvēkā (process). Tas notiek caur cildenu skaistuma, mīlestības, labestības, zināšanu, uzticības tēlu plūsmu, utt. Šo tēlu plūsmas avots ir skolotājs, kā arī tuvie cilvēki, apkārtējā vide, informācijas avoti.

 

SKOLA - (skolae lat.) - kāpnes dvēseles un cilvēka garīguma uzkāpšanai. Šīs kāpnes atrodas skolotājā, viņš ir skola.

 

BĒRNS - atjaunojusies(atdzimusi) jauna esamība.

 

BĒRNI - tauta, kas darbojas patiesībā.

 

Šīs nozīmes (jēdzieni) rada bāzes stāvokļus, kuri atšķir humāno pedagoģiju no autoritārās.

 

  1. Humānā pedagoģija rada, padziļina un nostiprina garīgo kopību starp skolotāju un skolniekiem.

 

Autoritārā pedagoģija veido attiecības ar skolniekiem pamatojoties uz piespiešanu.

 

  1. Humānā pedagoģija orientēta uz skolnieka dvēseles, sirds un prāta uzlabošanu, bet zināšanas ir domātas, kā ceļš uz uzkāpšanu mērķī.

 

Autoritārā pedagoģija orientēta uz zināšanu, prasmju un iemaņu formēšanu, un tā skaitās jaunās paaudzes sagatavošana dzīvei.

 

  1. Humānā pedagoģija pieņem Bērnu pilnībā, tādu kāds viņš ir.

 

Autoritārā pedagoģija apmierinās ar bērnu psiholoģisko īpatnību uzskaiti.

 

  1. Humānā pedagoģija audzina dzīves pārveidotāju, gara varoni.

 

Autoritārā pedagoģija piemēro (pielāgo) Bērnu dzīvei.

 

  1. Humānā pedagoģija sazinās ar skolniekiem pēc dialoga principa.

 

Autoritārā pedagoģija ir daudzpusīga savā saskarsmē ar skolniekiem.

 

  1. Humānā pedagoģija vadās pēc aksiomām: mīlestību audzina ar mīlestību; labestību audzina ar labestību; cildenumu audzina ar cildenumu; veiksme tiek audzināta ar veiksmi, utt.

 

Autoritārajai pedagoģijai aksiomas ir: ļaunums tiek sodīts; labestība tiek atalgota; slinkums tiek pelts, centība ir apsveicama, utt.

 

  1. Humānā pedagoģija ir inovatīva.

 

Autoritārā pedagoģija ir konservatīva.

 

  1. Humānā mācību procesā Bērns atrodas vienprātības (saskaņas, saderības) stāvoklī.

 

Autoritārā mācību procesā Bērns pastāvīgi pārdzīvo konflikta un pretrunu stāvokli.

 

  1. nodaļa. Saskaņas psiholoģija

 

Iekšējai psiholoģiskajai enerģijai, iekšējai ugunij, kas Bērnā ir dabas ielikta, piemīt daudzveidīga izpausme. Vissvarīgākās humānajai pedagoģijai ir trīs tieksmes (aizraušanās), bez kurām neviens Bērns neeksistē: tieksme uz attīstību, tieksme uz pieaugšanu, tieksme uz brīvību. Daba pati virza Bērnu uz šo tieksmju apmierināšanu, un tas notiek dažādu darbību veidā (jaunākajā skolas vecumā tas ir - spēles, nebēdnības, jautājumi, kurus uzdod pieaugušajiem, rotaļlietu bojāšana (laušana), utt; vecākā skolas vecumā tās ir - aizraušanās, apvienošanās (apvienības), bezkaunība (pārgalvība), utt.). Bet ja mācību procesā tiek radīti apstākļi, kuri veicina šo dabisko tiekšanos (centienu) atklāsmi un apmierināšanu, - tad šai pašā procesā tiks vislabāk (visveiksmīgāk) atrisināti audzināšanas un apmācību uzdevumi. Šāds process skolniekiem kļūst par motivācijas, sadarbības un izzināšanas motivāciju. Rodas skolnieku psiholoģiska saskaņa ar skolotāja nodomiem, rodas pamats garīgas kopības veidošanai (radīšanai).

 

Skolotājam ir jāzina šo dabas spēku kustību likumsakarības, jāzina attīstības teorija, (pie)augšanas psiholoģija un brīvība (L.S.Vigotskis, D.N.Uznadze, L.V.Zankovs, V.V.Davidovs, D.I.Feldšteins, Š.A.Amonašvili u.c.) un, balstoties uz tām jāprot izvēlēties, radīt pieejas un metodes gan bērnu kolektīvam, gan katram atsevišķam skolniekam.

 

  1. nodaļa. Mūsdienu bērnu paaudze

 

Pasaulē ierunājās par to, ka uz Zemes ir atnākusi Jauna Bērnu Paaudze. Viņus sauc dažādi: Indigo Bērni, Zvaigžņu Bērni, Gaismas Bērni, Bērni ar Kosmisko Apziņu.

 

Tiek apgalvots, ka šie bērni ir daudzpusīgi talantīgi, gudri, pārliecināti par sevi, atvērti, daudzi no viņiem atklāj sevī neparastas spējas. Bet tos ir viegli ievainot ar pieaugušo cilvēku rupjību, vardarbību, nekautrību (familiaritāti). Viņi skumst tur, kur viņus nesaprot. Autoritārā vidē viņi lūzt, sāk garīgi slimot, krīt izmisumā vai arī kļūst hiperaktīvi, krimināli, pārkāpj kārtības likumus, iegūst sliktas noslieces, aizbēg no ģimenes, beidz dzīvi ar pašnāvību.

 

Turpretī savstarpējas sapratnes, mīlestības, cieņas vidē viņu spējas ātri atklājas, viņi ir veiksmīgi, mīl draudzēties un sadarboties.

 

Kāda tad pedagoģija ir vajadzīga Gaismas Bērniem?

 

Viņiem ir vajadzīga mīlestības, labestības, sapratnes, sadarbības, apgarotības, iedvesmas un aizsardzības pedagoģija. Vajadzīga tāda pedagoģija, kas audzinās viņos garīgumu, cildenumu, augstsirdību, paplašinās viņu izzināšanas tieksmi, virzīs viņus uz dzīves jēgas un uzdevuma meklējumiem.

 

Tā ir humānā pedagoģija.

 

Gaismas Bērniem ir vajadzīgs Gaismas skolotājs.

 

  1. nodaļa. Dzīves Skolas mērķis

 

Izglītības mērķis sastāda pedagoģiskās virzības, rūpju un radošuma jēgu. Tas ir galvenais vadmotīvs simfonijai, kuru izpilda skolas pedagoģiskais ansamblis. Mērķis atbild uz jautājumu: uz kāda cilvēka izglītošanu un audzināšanu tiecas skolas skolotāji visi kopā un katrs atsevišķi?

 

Autorprogramma, pamatojoties uz humānās pedagoģijas garīgi-tikumiskajām vērtībām uzstāda skolas pedagoģiskajam ansamblim mērķi:

veicināt skolniekā Cildena Cilvēka, Cildena savas valsts Pilsoņa veidošanos, attīstību un audzināšanu.

 

Ar cildenumu ir domātas pašas cēlākās cilvēka personības īpašības:

cēlsirdība, mīlestība uz tuvāko, draudzīgums, labestība, sapratne, pacietība, piedošana, ticība, palīdzība, līdzjūtība, "līdzprieks", kultūra, audzinātība (izglītotība)...

 

 

Humānās pedagoģijas aksiomātika skan:

 

Cildenums tiek audzināts ar cildenumu.

Cēlsirdība tiek audzināta ar cēlsirdību.

 

Tas nozīmē: katrs skolotājs, katrs skolas darbinieks dzīvo sabiedrībā un ar skolniekiem tā, kā jādzīvo Cildenam un Cēlsirdīgam Cilvēkam; katrs skolotājs un pedagoģiskais ansamblis kopā rada ap saviem skolniekiem cildinošu vidi un telpu.

 

Mērķis Dzīves Skolā tiek noteikts divos veidos: atklāti, kad caur speciālu saskarsmi un mērķtiecīgām nodarbībām skolnieki saprot (apzinās) cildenuma un cēlsirdības jēgu un ar to saistītās vērtības, kā arī mērķtiecīgi vingrinās izrādīt cildenumu un cēlsirdību;

slēpti, kad ar cildenumu un cēlsirdību ir caurausts viss mācību process, kad visā skolas dzīvē cildenums un cēlsirdība ir klāt kā dabīgas un tāpēc nepamanāmas, normas, kā skolas gars. Šo kodolu skolas dzīvē rada pedagoģiskais ansamblis, katrs tā dalībnieks.

 

  1. nodaļa. Skolnieku garīgi - tikumiskā audzināšana

 

Cilvēks neeksistē bez garīgās dzīves. Tajā viņš rada un grauj pasaules; dara labu un ļaunu; pārdzīvo un triumfē; paceļas un krīt; atrod spēkus un zaudē tos; mīl un ienīst; domā un kaļ plānus; dod svētību un nolād; tic un šaubās; veic varoņdarbu vai rīkojas nelietīgi; kļūst par varoni vai nodevēju, dzimst un mirst... Garīgajā dzīvē notiek viss, tā ir esamības augstākais plāns. No garīgās dzīves kvalitātes, satura un virzības patiesībā ir atkarīga pašas personības un tās materiālās dzīves kvalitāte.

 

Darbojošs mācību process, kurš tiek veidots uz humānās pedagoģijas pamata, ir augoša cilvēka dvēseles un sirds uzlabošanas (padarīt cildenāku), viņa garīgās pasaules uzlabošanas process un un nodrošina motivāciju dzīvei tajā. Skolnieka dvēselē un sirdī jābūt iemitinātiem: gaišiem tēliem, domām, iespaidiem, skaistuma sajūtai, tiekšanās uz sevis izzināšanu un sevis attīstību, bezgalīguma sapratnei, atbildībai par savām domām, virzībai uz labo, vīrišķībai un bezbailīgumam, rūpēm, līdzjūtībai, priekam, sajūsmai (apbrīnai), tur jābūt dzīves, nāves un nemirstības apziņai, ticībai, mīlestībai uz tuvāko, uzticībai... Šajā garīgajā pasaulē augstākās zināšanas būs apgarotas, pavairotas un atgrieztas atpakaļ cilvēkiem radošuma un tikumisko, kultūras un materiālo vērtību radīšanas veidā. Šis garīgi-tikumiskais saturs (protams, tā pozitīvā daļa), kā skolnieka garīgās dzīves pamats, tiek realizēts visās klasēs - no pirmās līdz divpadsmitajai - caur speciālām nodarbībām (garīgās dzīves stundas, dzīves jēgas stundas, sevis izzināšanas stundas...), kā arī caur sistemātiskām sarunām, lekcijām, apspriedēm ārpusklases darbu laikā. Bez tam katrs skolotājs atrod iespēju parunāt ar saviem skolniekiem par garīgo un tikumisko, saistībā ar sava mācību kursa atsevišķām tēmām.

 

Skolnieka garīgi-tikumisko tapšanu (rašanos) veicinās arī pati skolas atmosfēra, pats skolas gars.

 

 

  1. nodaļa. Izglītības saturs

 

Tiek piedāvāts nosaukt mācību priekšmetus par izglītojošiem kursiem. Tādējādi būs skaidrs, ka izglītības saturs kalpo nevis šaurai apmācībai, bet gan skolnieku garīgi-tikumiskās un izzināšanas pasaules izglītošanai. Tāpat arī pareizāk būtu runāt par izglītojošo (nevis mācību) plānu. Tā nav vārdu spēle, bet gan veids, kā paplašināt mūsu apziņu: vajag ne tikai mācīt (pasniegt) priekšmetu, apbruņot ar zināšanām, bet izglītot visu skolnieka garīgi-tikumisko un izzināšanas pasauli. Izglītošana - tas ir daudz dziļāks un saturīgāks jēdziens, nekā apmācība, vai vēl jo vairāk - pasniegšana. Apmācību procesa rezultātā skolniekiem paliek zināšanas, iespējams, arī attīstība, varbūt arī kaut kāda sapratne par tikumību. Turpretī izglītošanas procesa rezultātā viņi apgūst zināšanas un vienlaicīgi atklāj sevī savas dabas dotās spējas (talantus), izstrādā attieksmi pret zināšanām, atklāj sevī Radītāja tēlu. Tādā veidā skolotājs izglītojot māca, nevis otrādi - mācot izglīto. Tātad notiek skolotāja radošuma akcenta likšana uz izglītojošo procesu un tā rezultātu.

 

Autorprogramma pieņem valsts izglītības standartus, valsts programmas, izglītības (mācību) plānu un mācību grāmatas un uzskata par savu uzdevumu, to kvalitatīvi pildīt. Uzdevumā ir iekļauts arī tas, ka ar speciālu skolas dzīves struktūras (iekārtas) un speciāli organizēta izglītības procesa palīdzību jārada skolniekos spēcīga, motivējoša attieksme pret izzināšanu, kas palīdzēs skolotājiem lauzt standartus, t.i. paaugstināt to līmeni, paplašināt un padziļināt tos.

 

Katrs skolotājs veido savu pielikumu valsts izglītības programmai saskaņā ar to kursu, kuru viņš vada. Šajā pielikumā viņš paredz iespēju:

 

- apgarot programmu, atklāti un slēpti bagātināt to ar tikumības(tikumiskiem) aspektiem;

 

- piepildīt programmu ar zinātnisko ideju aizmetņiem, jauniem meklējumiem un atklājumiem, kuri notiek dotās zinātnes horizontā;

 

- zinātnes sintezēšanai, zinātniskās domas attīstībai zinātņu saskares punktā;

 

- zinātnes skaistuma, harmonijas un lietderības demonstrācijai saskaņā ar dabas likumsakarībām.

 

Svarīgi, lai skolnieki skolā apgūtu zinātnes un mākslas veidus kā līdzekļus, ar kuru palīdzību cilvēce izzina savu likteni un virzās pa evolūcijas, progresa, dzīves un savas dabas pilnveidošanas līniju uz augšu.

 

Izglītojošo programmu pielikumiem ir jābūt saskaņotiem, lai tajos būtu pamanāma vienota skolnieku garīgās attīstības līnija un tas, ka viņos tiek audzināts cildenums un cēlsirdība.

 

 

 

  1. nodaļa. Humānā izglītības procesa īpatnības

 

Izglītojošais process ir skolnieku dzīves kodols Dzīves Skolā. Tā radītājs ir katrs skolotājs un arī pedagoģiskais ansamblis kopumā. Tam tiek uzstādītas normas, kuru ievērošana padara to humānu. Tās ir noformētas sekojošā saturā.

 

  1. Izglītojošais(mācību) process pilnībā aptver skolnieku ar visu tā dabu, pieņem to tādu, kāds viņš ir, un rada viņā cildenu un cēlsirdīgu cilvēku, kurš ir zinošs, attīstīts un brīvs.
  2. Izglītojošais process dāvina skolniekam daudz cildenāku, apgarotāku, aizraujošāku un mērķtiecīgāku dzīvi, nekā viņa spontānā dzīve.
  3. Izglītojošajā procesā skolnieki sadarbojoties kopā ar skolotājiem atklāj zināšanas un apgūst tās.
  4. Izglītojošais process nodrošina katra skolnieka virzību uz priekšu izzināšanā, vada to no veiksmes līdz veiksmei, no grūtībām pie grūtībām, ievieš katrā izzināšanas prieku un ticību saviem spēkiem un spējām.
  5. Izglītojošajā procesā skolnieki pastāvīgi pārdzīvo motivējošus impulsus: interese, aizrautība, radošums, kā arī vajadzība (sajūta būt vajadzīgam), nepieciešamība, tā svarīgums, ko viņiem piedāvā.
  6. Izglītojošajā procesā skolniekus pavada tieksmes (aizrautības) uz attīstību, pieaugšanu un brīvību piedzīvošanas komforts.
  7. Izglītojošais process izkopj, padziļina un nostiprina garīgo kopību, vienotību starp skolniekiem un skolotāju.
  8. Izglītojošais process ir piesātināts ar garīgumu, izsmalcinātu tikumību, mīlestību.
  9. Izglītojošajā procesā visām metodēm un veidiem ir atklātā un slēptā dialoga forma (atklātais - kad ar skolniekiem tiek apspriests kaut kāds jautājums, tiek kopīgi risināta kāda mīkla vai uzdevums; slēptais - kad skolnieki seko līdzi skolotāja pārdomām, skaidrojumiem, apcer un apdomā kopā ar viņu).

 

Sadarbības pedagoģijas manifestā ir teikts:

- Parasti skolotāji lepojas ar saviem stiprajiem skolniekiem; turpretī mēs lepojamies ar vājajiem, kurus esam padarījuši stiprus.

- Parasti skolotāji ar priekšmetu iet pie skolniekiem, turpretī mēs ejam ar skolniekiem uz priekšmetu.

 

Šie nolikumi(atzinumi) arī ir humānā izglītojošā procesa īpašības.

 

  1. nodaļa. Mācību stundas īpatnības

 

Mācību stunda Dzīves Skolā ir bērnu vadošā dzīves forma un nepārtraukta mācību procesa galvenā vienība, tas ir katra skolnieka dzīves virzītājs. Mācību stunda skolotājam - viņa pedagoģiskās darbības jēga un patiesība.

 

Mācību stundai Dzīves Skolā ir sekojošas īpatnības.

 

1) Tēlaini izteikta tēma un vadmotīvs

 

Tēmas noformulējumam ir jāpaaugstina(jāpaceļ) vienkāršas zemes(dzīves) zināšanas uz garīgiem sākumiem, tai ir jādod mājiens par zināšanu skaistumu un noslēpumainību. Tēma var atspoguļot vienas stundas vai stundu sērijas saturu. Vadmotīvs stundai dod personības jēgu, uzdod skolniekiem attīstīt personību un sevi pašu: tajā ir norādīta tā īpašība, kuru viņi mērķtiecīgi attīstīs sevī, risinot izzinošus uzdevumus un apgūstot zināšanas.

 

Tēmas un vadmotīva piemērs

 

Tēma: Matemātika skaitļu simfonija (pamatojoties uz apgūstamo materiālu tiek rādīts zinātnes skaistums un harmonija).

 

Vadmotīvs: Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez (izzināšanas procesā skolnieku uzmanība tiek vērsta uz to, ka ir nepieciešams labi padomāt, nesteigties, pārliecināties par saviem secinājumiem un risinājumiem un tikai tad rīkoties tālāk. Pirms katra uzdevuma skolotājs atgādina: "Cik reizes mērām?", "Kādu prasmi apgūstam?").

 

Tēma: Gudra runa (runa tiek attīstīta caur filozofēšanu, caur izteicienu skaistumu un dziļumu).

 

Vadmotīvs: Gudrais neiesāk neko darīt, pirms nav padomājis (skolnieku uzmanība tiek vērsta uz savaldību(atturību), uz pārliecību(pārliecinātību), uz izteicienu lakoniskumu).

 

Tēma: Slāvu Ābeces noslēpums (skolnieki (iz)pēta Slāvu Ābeces struktūru balstoties uz zinātnisko hipotēzi, katrs tiek ielikts zinātnieka lomā).

 

Vadmotīvs: Mācītais ved, nemācītais seko (palīdzēt skolniekiem būt zinātnieka lomā, apgūt pētnieciskās darbības prasmes).

 

2) Sadarbības plāns

 

Skolniekiem mācību stundas sākumā tiek paziņots par kopīgas, saturīgas darbības pamatveidiem un par to secību. Tas ir mācību stundas plāns. To var tieši pateikt skolniekiem vai arī uzrakstīt uz tāfeles un saskaņot ar viņiem. Plāns sastāv no 3-7 punktiem.

 

Iespējamie plāna punkti

- Jūsu pārsteigumi (šeit domāts mājas darbs, kuru skolotājs uztver kā pārsteigumu no skolniekiem).

- Mans pārsteigums (tas ir jauns izziņas materiāls, kurš tiek piedāvāts skolniekiem kā skolotāja pārsteigums).

- Apgūstam patiesību (jaunu zināšanu saprašanas un apgūšanas process).

- "Uzsūcam" tēlu (tēmas radoša apspriešana).

- Attīstam spējas(dotības) (uzdevumi intuīcijas, apķērīguma(atjautības), novērošanas, domāšanas, atmiņas utt. attīstīšanai).

- Veidojam pasaules uzskatus, meklējam dzīves jēgu.

- Uzdevums skolotājam (izsaka vēlmes skolotājam sakarā ar nākošo stundu).

- Kā stunda mūs bagātinājusi (mācību stundas kopsavilkums).

 

Plāni var būt dažādi. Var, piemēram, parādīt skolniekiem uz tāfeles vai slaidos visu uzdevumu krājumu (protams, ja tie ir vizuāli un izskatās noslēpumaini un skaisti), sajūsmināt un pārsteigt tos; var iezīmēt pamatjautājumus, kuri ir jāapgūst, utt.

 

3) Paaugstināšana(pacelšana)

 

Mācību stundā skolotājs paaugstina katru skolnieku savās un klasesbiedru acīs. Ciena viņu, palīdz gūt sekmes un priecājas par viņu. Rēķinās ar viņa viedokli, tic viņam un mīl to, nesalīdzina viņu ar citiem. Mācību stundas laikā skolnieku nepamet pašcieņas sajūta un ticība saviem spēkiem, bet viņš arī mācās būt pazemīgs un vienkāršs.

 

4) Mācību stundas dāvanas

 

Mācību stundā skolnieks saskarās ar idejām: par dzīves jēgu, par misiju, par laba darīšanu, par pienākumu un kalpošanu, par mīlestību, par ticību, par gara nemirstību, par atbildību par savām domām, par iztēlotu nākotni, par garīgo pasauli un garīgo dzīvi, par likteni, utt.

 

5) Dzīve mācību stundā

 

Skolnieka dzīvi mācību stundā sastāda izzinošā pārsteiguma un sajūsmas saprašana un pārdzīvošana, izzināšanas sekmes un prieks, personīgā ieguldījuma pārdzīvošana mācību stundas radīšanā, sapratne, cik svarīgas ir iegūstamās zināšanas, interese par tām, skolotāja un citu klasesbiedru izrādītā cieņa, mācību stundas skaistums, iedvesma un radošums.

 

6) Zināšanu vienība

 

Katra mācību stunda ir zināšanu vienība, bet tā vienmēr ir daļa no veselā. Tāpēc katru zināšanu vienību ir jāpasniedz veseluma fonā, lai skolniekam rastos vesela(viengabalaina) dotā izglītojošā kursa uztvere, vesela pasaules "bilde". Lai izglītojošais process virzās tā, ka skolnieks uzzinātu un izzinātu daļā - tās veselumu, bet veselumā - tā daļu. Katra zināšanu vienība ir jāizveido ārēji skaista un noslēpumaina.

 

7) Nepieciešamais un nepieļaujamais mācību stundā

 

Zemāk minēto likumu ievērošana palīdzēs skolotājam iedziļināties humānās pedagoģijas mākslā un atvirzīties no autoritārās ietekmes.

 

  1. Ļaujiet skolniekam iegūt grūto uzvaru pār jums un pašam pār sevi. Nepūlieties mācību stundā uzvarēt skolnieku(triumfēt pār to).

 

  1. Paaugstiniet skolnieku savās un klasesbiedru acīs. Nepazemojiet skolnieku mācību stundā.

 

  1. Palīdziet skolniekam "pārvilkt" savu iedomāto nākotni uz šodienu. Nepārmetiet skolniekam pagātni.

 

  1. Nostipriniet vecākos ticību un cerību par savu bērnu. Nenosūdziet(nenododiet) skolnieku viņa vecākiem.

 

  1. Palīdziet skolniekam izkļūt no neveiklas situācijas (ja tāda gadījusies). Nekauniniet skolnieku mācību stundā.

 

  1. Esiet uzticams aizstāvis un patvērums skolniekam. Nenododiet viņu.

 

  1. Esiet cēlsirdīgi un žēlsirdīgi pret skolnieku. Nedusmojieties uz viņu.

 

  1. Skatieties uz skolnieka šodienas tēlu caur viņa cerību pilno nākotni. Neizrādiet neuzticību skolniekam (neturiet aizdomās).

 

  1. Ticiet, ka skolniekā uzvarēs garīgums un labi tikumi. Nedomājiet par skolnieku sliktu.

 

  1. Veidojiet attiecības ar skolnieku ar mērķi audzināt un izglītot viņu. Nedariet attiecībā uz skolnieku neko tādu, kas nederētu viņa audzināšanai vai izglītošanai.

 

8) Mācību stundas prestižs

 

Skolnieka apziņā ir jācildina(jāslavina) mācību stunda, kā viņa izaugsmes pakāpiens. Ir ļoti svarīgi, lai skolnieki iemīlētu mācību stundu, tiektos pie stundām un skolotājiem. Līdzekļi tam:

  1. Uzskaitīt katru mācību stundu un ik pa laikam paziņot skolniekiem par šīs stundas kārtas numuru. Lai skolnieki zina, cik stundu viņi jau pieņēmuši un kā izauguši tajās, kādas ir sekmes un kas viņiem izdevies.
  2. Klases telpā jābūt sienas pulkstenim un mācību laiks jātaupa, lai nenovērstos uz citiem darbiem un sarunām. Lai skolnieki zina, ka mācību laiks - tas ir īpašs laiks, tas paātrina viņu izaugsmi.
  3. Pārspriest ar skolniekiem dažas mācību stundas: kas viņiem tajās patīk, kādas ir viņu vēlmes stundu pilnveidošanai. Likt skolniekiem saprast, ka viņi ir līdztiesīgi katras mācību stundas veidotāji(radītāji).
  4. Mācību stundas sākumā paziņot skolniekiem stundas mērķi un darbības(darbus), kas nepieciešami mērķa sasniegšanai. Viņiem ir jāsaprot un jāsajūt, ka stundas mērķis ir katrs no viņiem: viņu virzība uz priekšu, pieaugšana, viņu dzīve.
  5. Padarīt mācību stundu par dāvanu vienam vai otram skolniekam atzīmējot viņa dzimšanas dienu, veltīt stundu ievērojamam ciemiņam, vecākiem, kādam svarīgam notikumam, īpašai tēmai.
  6. Mācību stundu iesākt ar cerību, ka katrs gūs sekmes. Iespējams, ir vērts izdomāt kaut kādu rituālu, lai noskaņotu skolniekus koncentrēties un veiksmīgi strādāt.
  7. Vadīt stundu tādā ritmā, kas atbilst skolnieku uztveres spējām; vadīt to "viļņveidīgi", paaugstinot un pazeminot grūtības pakāpi, lai katrs varētu izpausties.
  8. katru stundu vajag pavadīt ar atzinību(pateicību). Lai skolnieki pasaka, kā stunda viņus bagātinājusi, kā viņi strādājuši stundā. Tam ir jākļūst par paradumu, ka skolotājs pateicas skolniekiem par sadarbību stundā, un skolnieki pateicas skolotājam par skaistu un brīnišķīgu stundu.
  9. Lai skolotājs uzticas skolniekiem un atklāj, kā viņš ir gatavojies stundai, kā pavadījis bezmiega naktis, domājot par to, lai katram skolniekam būtu stunda. Lai skolotājs vēršas pie skolniekiem pēc padoma, kādu viņi gribētu redzēt savu skolotāju stundā, kā padarīt stundu vēl interesantāku un skaistāku. Lai skolnieki "uzdod mājasdarbu" skolotājam par to, kādu stundu sagatavot priekš viņiem.
  10. Svinēt tūkstošās, divtūkstošās utt. stundas jubileju.

 

Mācību stundu diskreditē:

- šabloniskas, vienveidīgas, bezpersoniskas mācību stundas;

- mācību stundas, kuras rada trauksmi, bailes, garlaicību, bezdarbību;

- mācību stundas kā piespiedu lieta;

- mācību stundas kā skolotāja varas lauks.

 

 

 

 

  1. nodaļa. Metodes

 

Audzināšanas un izglītošanas metodes nodrošina skolnieku psiholoģisko komfortu no vienas puses un veicina skolotājam uzdoto uzdevumu risināšanu, no otras puses. Tās saglabā skolniekos viņu dabisko tieksmi uz attīstību, pieaugšanu, brīvību, viņu tiekšanos uz izzināšanu, un tāpēc ved viņus uz mērķi ar vēlēšanos, izvairoties no piespiešanas. Šis ceļš, protams, ir pilns grūtību, kuras skolotājs speciāli noliek skolnieku priekšā, lai viņi tās pārvarot, uzņemtu spēkus, un arī priecātos par sekmēm. Tas, ka blakus atrodas skolotājs ar savu sadarbības principu, piešķir skolniekiem pārliecību par sekmēm, piepilda tos ar gribu. Bet visu nostiprinošā garīgā kopība(vienotība) padara viņus daudz pakļāvīgākus audzinošai ietekmei.

 

Lai kādas arī nebūtu metodes, tās ir tikai instrumenti, un tikai prasmīgs un mērķtiecīgs skolotājs spēs ar to palīdzību radīt dzīvu īstenību, kura dāvās skolniekiem īpašu - priecīgu izglītojošo dzīvi. Izglītojošās dzīves radītājs ir skolotājs, metode tikai padara to kvalitatīvāku.

 

Tādā veidā, ir vērts runāt par metodēm, ja ir meistars ar sirdi, dvēseli un vēlēšanos, kurš izmantos tās, pie tam vēl nopulēs un izdomās jaunas metodes.

 

Šajā teorētiskajā kontekstā nosauksim dažas metodes, kuras radušās humānās pedagoģijas praksē. Tās var orientēt skolotāju uz radošiem meklējumiem un paša radītām metodēm.

 

1) Piezīmēšanas ("dorisovivanija") metode

Šīs metodes jēga ir lieliski izteikta rakstnieka Mihaila Prišvina vārdos: "Tas cilvēks, kuru tu mīli manī, protams, ir labāks par mani: es tāds neesmu. Bet tu mīli, un es pacentīšos būt labāks par sevi pašu".

 

Lai kāds arī mums neliktos skolnieks, lai kāds arī viņš patiesībā būtu, mums ir jātic, ka viņā ir varenais un lieliskais Radītāja tēls. Tāpēc mums ir jāredz skolnieks nevis tāds, kā viņš ir tagad, bet tāds, "kāds viņš var kļūt pēc Dieva plāna". Ja viņš ir labs, tad viņam jākļūst labākam, un mēs, ielūkojoties viņā, redzam nevis šodienas viņu, bet it kā mūsu priekšā stāvētu viņš, bet rītdienas, daudz pilnveidotāks un lielisks. Lūk arī kontaktējamies ar mūsu iztēli skolniekā. Tāpēc arī visa jēga mūsu attieksmei pret skolnieku, kuru mēs apliecinam šodien, atbilst viņa rītdienas izskatam, nevis šodienas.

 

Ko tai laikā jutīs skolnieks?

 

Mēs zinām: visa viņa būtība ir vērsta uz nākotni. Un ja viņš sajutīs, ka ir jau iesoļojis savā nākotnē, jau atrodas tajā, viņam gribēsies tur arī palikt. Un jo biežāk mēs radīsim viņam apkārt tādu realitāti, jo vairāk viņš centīsies, lai paaugstinātos līdz mūsu iztēlei. Tas ir, viņš kļūs labāks, nekā viņš bija. Tāds viņš nekļūs uzreiz, bet gan pakāpeniski, ar laiku. Tāpēc mums ir jābūt pacietīgiem un pastāvīgiem. Krāsas ir jāliek uz katru skolnieku, kādas kuram vajadzīgas, un jāseko līdzi tam, lai bērni tās uzņemtu sevī.

 

"Dorisovivanija" moments notiek ļoti(sevišķi) personīgās attiecībās starp skolotāju un skolnieku, un tam nepieciešama māksla. "Dorisovivanije" var lietot tāds skolotājs, kuru skolnieki ciena, mīl, kuram tic un kuram ir laba slava. Bez tam, šim skolotājam ir jāprot saskarsmes māksla. "Dorisovivanija" mākslā ietilpst: māka uztvert vai radīt patiesības momentus, kad "dorisovivanie" patiešām var ietekmēt skolnieku, māka pārvaldīt savu balsi, žestus, vārdu krājumu.

 

"Dorisovivanija" metodi var sekmīgi(veiksmīgi) izmantot jebkurā klasē.

 

2) "Ausī iečukstēšanas" metode

Mums ir nopietni jāatiecas pret tiem jautājumiem un uzdevumiem, kurus mēs piedāvājam bērniem: tiem ir jārada skolniekos interese un "sasprindzināta" domāšana, tiem ir jāattīsta atjautība un apķērība. Bez tam, atbildei uz jautājumu vai uzdevumu ir jāsagādā skolniekam "saskarsmes greznība" ar skolotāju. Atbildi uz tāda veida jautājumu vai uzdevumu mēs turam klasē slēgtu līdz brīdim, kad tā kādam būs noderīga. Šādu saskarsmes greznību skolniekam sniedz "ausī iečukstēšanas" metode. Tā dod skolotājam vienreizēju iespēju vadīt stundu viļņveidīgi: te kādam paaugstinot izzināšanas grūtību vilni, te atkal kādam pazeminot to.

 

Šī metode procesuāli tiek veikta sekojošā veidā: skolotājs uzdod jautājumu (darbu, uzdevumu) skolniekiem, lūdz par to padomāt un atbildi iečukstēt viņam ausī. Tā kā jautājums vai uzdevums ir augstākās grūtības pakāpes un nav iespējams uzreiz rast atbildi, tad skolnieki sāk spriest, apjēgt, pārbaudīt minējumus. Pa to laiku skolotājs staigā gar solu rindām un meklē to, kurš ir gatavs sačukstēties ar viņu. Viņš nesteidzina skolniekus. Tomēr uzreiz pieiet klāt tam, kurš viņu aicinājis. Notupjas blakus skolniekam, un tas iečukst viņam ausī savu atbildi, savu risinājumu. Šis process tad arī sniedz saskarsmes greznību: skolnieks nokļūst tuvā saskarsmē ar skolotāju, viņi šobrīd ir divatā, viņiem ir savs noslēpums.

 

Tālāk skolotājs rīkojas sekojoši: ja skolnieks ir spējīgs un ar uzdevumu ticis galā viegli, tad skolotājs viņam iečukst ausī, ka viņam nāksies vēlreiz padomāt, pārbaudīt, jo viņš ir "kļūdījies". Un iet pie nākamā. Bet skolnieks nav kļūdījies, skolotājs vienkārši sarežģī viņam uzdevumu - liek pārbaudīt, pārliecināties par to, ka ir atrisinājis pareizi, saņemties drosmi un atkal uzaicināt skolotāju, lai iečukstētu, ka viņam ir taisnība un ka viņš uzdevumu ir atrisinājis pareizi. Tad skolotājs, uzmanīgi uzklausot, atvainojas, ka ir "pārklausījies", un paspiež skolēnam roku. Turpretī skolniekam, kuram ir grūtības ar uzdevuma atrisināšanu, skolotājs dod mājienus, kā jārīkojas, atbalsta, pamudina un apsola, ka atkal pie viņa atgriezīsies.

 

Dažu minūšu laikā skolotājs ir piegājis pie katra, pie dažiem pat otro un trešo reizi. Divi-trīs skolnieki, kuri veiksmīgi tikuši galā ar uzdevumu, var kļūt par viņa palīgiem un arī sačukstēties ar bērniem. "Līdzprieks", atbalsts, palīdzība pavada skolotāja saskarsmi ar skolniekiem. Šī metode veiksmīgi tiek pielietota 1-6 klasēs.

 

"Ausī iečukstēšanas" metodei ir daudz lielisku šķautņu, kuras parādās skolotāja radošajā pieredzē. Bet metodei ir arī savs noteikums: tas atrodas skolotāja sadzīves kultūrā - tīrība, akurātība, elegance. Skolotājs un skolnieks atrodas pašā tuvākajā attālumā viens no otra. Nevar pieļaut, ka no viņa ož pēc sviedriem, no mutes nāk smaka, krekls(blūze) ir saņurcīts, nagi ir nekopti, kurpju papēžu klaboņai ir nepatīkama skaņa, tas pārvietojas kā bruņurupucis.

 

3) Līdzautora metode

Līdzautora metodes būtība ir tajā, lai padarītu skolniekus par savu mācību grāmatu "līdzautoriem". Procesuāli metode izskatās šādi. Piedāvājam skolniekiem atvērt mācību grāmatu lasīšanai (nav jēgas šeit nosaukt konkrētu grāmatu) tādā un tādā lapaspusē un sakam: "Vispirms izlasiet, lūdzu, dzejoli, kurš ir šajā lapaspusē un tad es jums kaut ko pateikšu". Pēc tam, kad viņi būs izlasījuši, konfidenciāli(doveritelno) sakām viņiem: "Pēc programmas man ir jāuzdod jums šis dzejolis iemācīties no galvas. Bet jums katram ir daudz attīstītākas gaumes un dzejas sapratne, nekā šis dzejolis piedāvā. Un man ir neērti spiest jūs mācīties šo no galvas. Tāpēc piedāvāju jums izvēli: ja kādam no jums patīk šis dzejolis, lai iemācās uz nākošo stundu. Bet ja kādam, tāpat kā man, nepatīk šis dzejolis, atrodiet citu, daudz poētiskāku un saturīgāku, skaisti pārrakstiet to uz papīra lapiņas (uzdrukājiet datorā), iemācieties no galvas un ielīmējiet šo lapiņu savā grāmatā. Un paskatīsimies, kāda mums sanāks nākošā mācību stunda".

 

Šī garā vēršanās pie skolniekiem visdrīzāk arī ir dotās metodes jēgas izskaidrojums, jo nākamo reizi skolniekiem var vienkārši pateikt: "Ja kādam ir vēlēšanās, lai rīt atnāk ar savu lapaspusi mācību grāmatā".

 

Uz nākamo stundu gandrīz visi ieradīsies ar savām lapaspusēm, daudzi pat būs izkrāsojuši. Ko darīt tālāk?

 

Mēs vairs nevarēsim skolniekiem uzdot jautājumus saistībā ar vienu dzejoli - katram būs savādāks, un katram būs vēlēšanās pastāstīt par savu lapaspusi. Tāpēc dodam iespēju runāt katram, ar kādu dzejoli atnācis, kāpēc tas ir iepaticies, kurš no tuviniekiem palīdzēja ar izvēli, kādi jautājumi radušies sakarā ar tekstu, kādus vārdus ir izskaidrojis, kā apzīmējis lapaspusi, kādā intonācijā vajadzētu lasīt dzejoli. Pēc tam viņš skaita dzejoli, visi applaudē un uzdod jautājumus.

 

Protams, ka šāds uzdevums skolniekiem netiek uzdots katru dienu. bet būs gadījumi, kad viens vai otrs skolnieks pats izlems sagatavot savu lapaspusi, un mums viņa cenšanās jāuzņem ar cieņu un sapratni.

 

Šo metodi var pielietot arī matemātikas grāmatā: lai tas, kurš var un grib, sastāda pats savas lapaspuses ar uzdevumiem un piemēriem, ģeometriskiem zīmējumiem. Tā klasē radīsies matemātiķi, kuri piedāvās klasesbiedriem savus izstrādātos darbus.

 

Līdzautora metodi var pielietot sākuma un vecākajās klasēs, bet ņemot vērā skolnieku vecuma īpatnības un materiāla saturu.

 

4) Papildināšanas metode

Tā ir līdzautora metodes variācija, bet domāta vidējām un vecākajām klasēm: skolniekiem tiek piedāvāts papildināt vienu vai otru mācību grāmatas sadaļu ar savu paragrāfu, kurā atainotas jaunas ziņas dotās zinātnes sfērā, tiek runāts par idejām un hipotēzēm, tiek padziļināts viens vai otrs jautājums. Tāds darbs tiek piedāvāts skolniekiem, kuri vēlas veikt pētniecisko darbu vai uzzināt vairāk. Autors nolasa savu paragrāfu mācību stundā un atbild uz skolotāja un klasesbiedru jautājumiem.

 

5) Pētnieciskās izzināšanas metode

Šo metodi vislabāk var izskaidrot ar piemēru. Pirms mācību stundas beigām skolotājs piedāvā skolniekiem: "Šodien neuzdošu jums uzdevumu no mācību grāmatas, bet palūgšu kopā ar mani izpētīt vienu dīvainu skaitli, par kuru es izlasīju kādā matemātikas žurnālā. Skaitlis ir tāds: 142857. Pareiziniet šo skaitli ar 2, ar 3 utt. līdz 9, ar 22, 33, 44 utt. līdz 99 un izpētiet, kas notiks ar cipariem, no kuriem sastāv sākotnējais skaitlis. Un vispār, ir jāatmin, no kurienes šis skaitlis varēja rasties". Šajās operācijās ar cipariem tiešām notiek kaut kas uzjautrinošs(jocīgs), kas aizraus skolniekus un viņi vairāku mācību stundu laikā nāks ar saviem atklājumiem.

 

Tāpat arī skolotājs lieto rekomendācijas, kuru mērķis ir piepildīt izglītojošo procesu ar garīgumu un humānismu. Uz to pamata viņš rada paņēmienus un veidus, kuri ir derīgi saskarsmei ar skolniekiem, viņu audzināšanai, attīstībai un apmācībai.

- Izrādiet dzīvu interesi par katra skolnieka dzīvi, par viņa priekiem un bēdām, centieniem, aizraušanām, sekmēm, neveiksmēm, viņa personīgajiem pārdzīvojumiem, un ja nepieciešams, sadarbojieties, sniedziet palīdzību, izrādiet prieku, līdzjūtību.

- Izturieties pret skolnieku kā pret pieaugušo, no kura jūs sagaidat savstarpēju uzticību, cieņu un sapratni.

- Veidojiet ar katru skolnieku personīgas, uzticamas, sirsnīgas attiecības.

- Esiet ar skolniekiem kā līdzvērtīgs, dzīvs, priecīgs cilvēks.

- Brīnieties, jūsmojiet un priecājieties, kad viens vai otrs skolnieks izdara godājamu(cienījamu) rīcību, izrāda attapību(apķērīgumu) un atjautību, koncentrējas domāšanai.

- Savu sašutumu par skolnieka uzvedību izrādiet ar mājienu, ka jūs neesat ko tādu no viņa gaidījuši, ka jums par viņu ir daudz labāks priekšstats.

- Iemāciet skolniekiem izdot pašu sacerētas grāmatas, sastādīt labo vārdu vārdnīcas, rakstīt lugas un iestudēt izrādes, rīkot izstādes, svētkus. Paši aktīvi piedalieties viņu radošajā darbībā.

 

Iesaistiet vecākus savu bērnu skolas dzīvē, aiciniet viņus vadīt pulciņus, dežūrēt skolā, iet līdzi pārgājienos, piedāvājiet viņiem apmeklēt jūsu mācību stundas.

- Iesaistiet skolniekus jūsu pedagoģiskajos meklējumos, ļaujiet viņiem izteikt savu viedokli par vienu vai otru metodi, uzdevumu, kurus jūs lietojat pārbaudēm.

- Mudiniet skolniekus uzdot jautājumus, izteikt savu viedokli; izturieties pret viņu domām, vērtējumiem, spriedumiem, attiecībām nopietni, ar cieņu.

- Ieviesiet nodarbībās klusuma brīžus, laiku, kad domāt par kaut ko skaistu.

- Māciet skolniekus domāt, skaļi pārspriediet kopā ar viņiem, lai dotu viņiem domāšanas, apspriešanas, novērtēšanas piemērus.

- Nelieciet vienu skolnieku otram par piemēru ne uzcītībā, ne uzvedībā.

- Novērtējot skolnieka darbu, vairāk balstieties uz pozitīvo, sasniegto, uz izaugsmi; kļūdas un neveiksmes izskatiet uz sasniegumu fona.

- Mudiniet skolniekus uz pašvērtējumu un citu vērtēšanu(?).

- Runājiet ar bērniem mierīgi, patīkamā balsī, sekojiet līdzi jūsu valodas 'tīrībai".

- Tiecieties uz to, lai pedagoģiskie procesi tiktu izpildīti daiļi(eleganti).

- Attīstiet sevī radošās pacietības vareno dāvanu.

 

Nosauktās metodes un rekomendācijas, protams, neaptver visu skolotāja un skolnieka saskarsmes harmoniju dažādās izglītojošā procesa sfērās. Radošs skolotājs, zinot humānās pedagoģijas pamatus, spēs praksē apjēgt(aptvert) tādas darbības mākslu.

 

  1. nodaļa. Vērtēšanas darbība

 

Skolotājs, kurš īsteno(realizē) humāno mācību procesu, noteikti saskarsies ar vērtēšanas problēmu: kā novērtēt skolnieku izzinošo virzīšanos uz priekšu. Lieta tāda, ka izveidojusies prakse skolnieku mācīšanai ar atzīmju (piecu baļļu, desmit baļļu, simts baļļu, utt) palīdzību neatbilst humānās pedagoģijas idejām - tajā vērtēšanas sistēma nes piespiešanu, spiedienu, neuzticību, stresus, izzināšanas motīvu nomaiņu.

 

Humānajā mācību praksē ir izveidojusies cita pieeja: sākumskolas klasēs formālo atzīmju (arī citu ekvivalentu, kā zvaigznītes un tmldz.) vietā, kuras tiek atceltas, ievieš saturīgu atzīmju sistēmu (vērtēšanas darbības). Tās būtība ir sekojošā: jaunākajos skolniekos jau no pirmās klases tiek ieaudzināts vērtēšanas komponents, kā personības kvalitāte. Vērtēšanas komponentā ietilpst: etaloni, uz kuriem jātiecas, prasme salīdzināt sasniegto ar etalonu un atrast līdzīgo un atšķirīgo, prasme spriest, ko un kā vajag pilnveidot, prasme rīkoties ar mērķi pilnveidoties, paškontroles prasme un prasme kontrolēt ar mērķi - novērst kļūdas, prasme atrast un izlabot kļūdas izzinošo uzdevumu mutiskās, rakstiskās un citu formu izpildes procesā(?). Skolnieki pāriet no klases uz klasi pamatojoties uz skolotāju raksturojumiem. Vecāki divreiz gadā saņem atskaites paciņas formā, kurās ietilpst skolnieku izstrādes un skolotāju raksutojums.

 

Turpmākajās klasēs atsevišķu izglītojošo kursu skolotāji balstās uz skolnieku spēju veikt vērtēšanas darbību un sadarbojas ar viņiem: piesaista viņus kopīgai atzīmju vērtēšanai.

 

Šajā sfērā gan sākumskolas, gan turpmākajās klasēs var attīstīt daudzveidīgu praksi. Galvanais, lai:

- tiktu saglabāta savstarpēja sapratne, uzticēšanās un saskaņa starp skolotāju un skolnieku, starp skolotāju un vecākiem;

- tiktu pastiprināts un turpmāk attīstītos dabiskais izzināšanas motivējošais avots, tiktu pastiprināta mīlestība uz zināšanām, kā dzīves jēgas daļu;

- skolniekiem rastos patiesa sapratne par savām spējām un iespējām, nostiprinātos ticība saviem spēkiem;

- attīstītos personiska novērtēšanas un pašvērtējuma īpašība(?), kontrole un paškontrole.

 

Humānās pedagoģijas sistēma izturas negatīvi pret dažādiem testiem, kontroldarbiem un pārbaudēm, kurus veic dažāda līmeņa izglītības iestādes uzraudzības formā un tāpēc - piespiedu kārtā. Bet, tā kā rīkoties pretēji šiem noteikumiem(neievērot tos, apiet, izvairīties), kā piemēram, valsts kontrolei pār skolu, pagaidām nav iespējams, skolas pedagoģiskais ansamblis, katrs skolotājs rīkojas piesardzīgi, lai skolnieki tiktu ar tiem galā saglabājot mieru. Tāpat ir jāizturas pret valsts eksāmeniem.

 

  1. nodaļa. Skolas skolēnu pašpārvalde

 

Skolēnu pašpārvalde ir viena no skolnieku audzināšanas lietderīgajām formām, lai audzinātu viņus kā sabiedriskus un valsts darbiniekus, rūpīgus pilsoņus, lai audzinātu viņos sapratni par sabiedrisko labumu, pienākumu un atbildību. Tiek piedāvāts veidot skolēnu pašpārvaldi parlamenta un valdības formā, kas rīkojas pamatojoties uz skolas Konstitūciju, kuru paši skolnieki ir izstrādājuši un pieņēmuši.

 

Organizējot skolēnu pašpārvaldi vēlams pieturēties pie sekojošām rekomendācijām:

 

- balstīties uz skolnieku dabisko tiekšanos pēc brīvas izvēles un būt pieaugušiem;

 

- uzlikt pašpārvaldei atbildību par nopietniem lēmumiem un konkrētiem darbiem;

 

- padarīt pašpārvaldi funkcionālu un autoritatīvu skolas dzīvē;

 

- izveidot(iekārtot) skolēnu pašpārvaldē pedagogu un skolnieku kopēju radošu darbību;

 

- pārdomāt(apdomāt) skolēnu pašpārvaldes darbības saturu no tāda skatu punkta, cik tas ir svarīgi un nozīmīgi skolas un sabiedrības labumam.

 

Ļoti svarīgi, lai skolēnu pašpārvalde Skolas Dzīvē būtu nevis kā pašpārvaldes spēle, bet nopietna lieta. Par tādas attieksmes piemēru pret pašpārvaldi noder Bērnu Brīvās Republikas un Januša Korčaka Biedriskā Bāreņu Tiesas Nama pieredze.

 

  1. nodaļa. Tradīcijas

 

Tradīcijas skolā ir veids, kā humānās pedagoģijas idejas praktiski nostiprināt dzīvē. Tās apvieno, virza, organizē šo dzīvi, kā arī motivē un piepilda ar saturu. Tradīcijas ir daudzveidīgas: vienas ir saistītas ar konkrētiem datumiem, notiek vienā un tajā pašā laikā, veltītas kādam vai kaut kam svarīgam, skaistam, nepieciešamam, utt.; citas notiek pastāvīgi un katru dienu kā atšķirīga norma, kā dzīvesveids, kā īpašs(nodalīts) likums, ar kuru Dzīves Skola atšķiras no citām skolām.

 

Dzīves Skolas tradīcijām ir jāapmierina sekojošas prasības:

 

- tām ir jānāk no humānās pedagoģijas idejām un jākalpo tām;

 

- tām ir jābūt ar dziļu garīgi-tikumisku saturu;

 

- jāatspoguļo sabiedrības dzīve, jāatbilst vispārcilvēciskām un vietējām sociokulturālām vērtībām;

 

- tām jārodas skolas iekšējā dzīvē kā noteikumam, kas bagātina un izdaiļo šo dzīvi.

 

  1. nodaļa. Skolēnu aizsardzība

 

Dzīves Skola ir pats uzticamākais savu skolēnu aizstāvis. Skolas gars, atmosfēra, tiekšanās, visu tās pedagoģiskā ansambļa locekļu tēls un dzīvesveids ir pats pirmais noteikums skolēnu garīgi-tikumiskās pasaules aizsardzībai. Mīlestība pret saviem skolotājiem un ticība viņiem, garīgā kopība ar viņiem palīdz skolēniem ar sapratni pieņemt viņu pamācības un sekot tām, viņi sadarbojas ar skolotājiem paši sevis audzināšanā un izglītošanā.

 

Tomēr nedrīkst novērtēt par zemu neorganizētās ārējās vides slikto ietekmi, kura kārdina(pavedina) vēl vājos jaunos cilvēkus un visādi mēģina tos novest no ceļa. Bērni ir jāsargā no visa ne-garīgā un netikumiskā: no sliktas mūzikas, no sliktiem skatiem, no sliktiem vārdiem, no smēķēšanas, no narkomānijas, no alkoholisma, no nepiedienīgām domām, no postošās īpašnieciskuma un materiālisma sajūtas, no aizskaršanas no pieaugušo puses (reizēm pat no tuviniekiem), no kriminālās pasaules, no pašnāvībām, no vientulības un no pārvēršanās par mežoņiem, utt.

 

Skolēnu aizsardzību nevar panākt ar pavēlēm, aizliegumiem, iebaidīšanu, prasībām - šīm metodēm nav audzinoša spēka. Ir vajadzīgas pastāvīgas rūpes un uzticība, personiskais piemērs un pašuzupurēšanās. Vajag, lai katrs skolotājs kļūtu par sava veida patvērumu saviem skolēniem, par patiesu draugu, dvēselisku cilvēku. Skolotājam ir pastāvīgi jākontrolē apstākļi, jārada laba vide ap katru skolēnu, jārada draudzīgas, gādīgas attiecības starp bērniem klasē, ir labvēlīgi jāietekmē ģimenes attiecības, utt. Jo stiprāka, aizraujošāka kļūs skolēnu skolas dzīve, jo vairāk viņi būs aizņemti ar darbiem un rūpēm, kas nāk no mīļās skolas, jo mazāka būs ārējās vides sliktā ietekme uz viņiem. Lai skolotāji lepojas ne tikai ar to, cik sekmīgi viņu skolas beidzēji kārto eksāmenus un iestājas augstskolās, bet arī ar to, ka Dzīves Skolā nav neviena skolēna, kas pīpētu, lietotu narkotikas, runātu sliktiem vārdiem vai būtu krimināls. Tas būs Dzīves Skolas cienīgi.

 

Atkarībā no vietējiem apstākļiem, dzīvesveida, kultūras, ticības un tradīcijām, kā arī vecuma īpatnībām Dzīves Skolā tiek radīta audzinošā darba programma, un tiek noteikti tās realizēšanas(īstenošanas) ceļi un formas. Pedagoģiskais ansamblis vadās pēc D. Mendeļejeva domas: Sniegt zināšanas ne-cildenam cilvēkam ir tas pats, kas ielikt zobenu vājprātīgajam rokās.

 

Pedagoģiskais ansamblis saprot, ka audzināšanai ir jābūt pirms izglītošanas, un izglītošanai jābūt pirms attīstības.

 

Izstrādāt sistēmu, kas aizsargā bērnus no mūsdienu agresīvās pasaules, tiek uzlikts par pienākumu pedagoģiskajam ansamblim, kuram radoši strādājot jārada Dzīves Skola.

 

  1. nodaļa. Sadarbība ar vecākiem.

 

Vecākiem, kuri ir atdevuši bērnus uz Dzīves Skolu, ir jāpiekrīt tām idejām un mērķiem, pēc kuriem tiek veidots izglītojošais process skolā. Dzīves Skola kļūst atvērta vecākiem. Tas nozīmē: vecākiem tiek dota iespēja laiku pa laikam būt klāt mācību stundās un dažādās nodarbībās ar bērniem; tāpat arī viņi tiek pieaicināti kopīgi risināt kādus skolas dzīvei svarīgus jautājumus.

 

Galvenais mērķis darbam ar vecākiem ir tajā, lai:

1) viņi pieņemtu Dzīves Skolu kā savu bērnu dvēseles un sirds māju, un tāpēc pastāvīgi rūpētos par to, palīdzētu tai;

2) palīdzētu arī viņiem izveidot humāni-personiskas attiecības ar bērniem savā ģimenē. Tādā gadījumā izglītojošā procesa rezultāts būs vēl auglīgāks.

 

Sazināšanos ar vecākiem skolotājam ir jāveic vienlīdzības, labvēlības, savstarpējas sapratnes un savstarpēja atbalsta apstākļos. Skolotājs neliek vecākiem risināt tos audzināšanas vai mācību uzdevumus, kuri ir viņa profesionālā lieta. Skolotājs nenostāda vecākus pret viņu pašu bērnu.

 

Dzīves Skolā tiek izveidots vecāku seminārs, kas risina ģimenes audzināšanas problēmas pamatojoties uz humāni-personiskās pedagoģijas idejām. Vecāku pedagoģizācija ir vajadzīga tāpēc, lai bērns atrastos vienotā izglītojošā vidē gan skolā, gan mājās.

 

Vecāki un visi citi ģimenes locekļi ciena sava bērna skolotājus. Par skolotāju ģimenē runā ar cieņu, mīlestību un uzticību. Ģimenes pienākums - paaugstināt skolēna acīs skolotāja tēlu un darbu, nostiprināt viņa autoritāti sabiedrībā.

 

  1. nodaļa. Pedagoģiskā ansambļa uzskaņošana: pašizglītība un radošā prakse

 

Pilnīga un pareiza autorprogrammas Dzīves Skola īstenošana ir atkarīga no tā, kā skolotāji saprot humānās pedagoģijas jēgu, tās filozofiskos un psiholoģiskos pamatus, un to, kādi ir pamatveidi, lai sasniegtu mērķi un izaudzinātu Cēlu, Augstsirdīgu Cilvēku. Bez tam, ir nepieciešama skolotāja mērķtiecība un radošums, un pirmām kārtām, skolotājam jārada sevi par Gaismas Skolotāju. To var sasniegt radot un īstenojot viengabalainu pašpilnveidošanās plānu, izzinot humānās pedagoģijas pamatus un apgūstot saskarsmes mākslu ar skolēniem, vecākiem, kolēģiem, apgūstot pedagoģisko procesu elegantas izpildīšanas mākslu.

 

Plāna saturs ir mērķēts uz sekojošu ideju sasniegšanu:

 

1) Izaudzināt katrā skolotājā motivējošu attieksmi pret profesionālo dzīvi balstoties uz humāno pedagoģiju.

 

2) Veidot pedagoģisko kolektīvu līdz pedagoģiskā ansambļa līmenim.

 

3) Iedvesmot un iejūsmināt katru skolotāju uz radošiem meklējumiem, kā nostiprināt humāno pedagoģiju savā praksē.

 

4) Rūpēties par to, lai katram skolotājam tiktu radīti apstākļi pastāvīgam darbam ar savu pašpilnveidošanos, pašizglītošanos un kvalifikācijas celšanu.

 

5) Palīdzēt katram skolotājam izzināt humānās pedagoģijas filozofiskos un psiholoģiskos pamatus (Sokrāts, Platons, Aristotelis... H. Inaijat Han, N.A. Berdjajevs, I.A. Iļins, P.A. Florenskis...) un apgūt klasisko pedagoģisko mantojumu (J.A. Komenskis, Ž.Ž. Russo, I.G. Pestaloci, A. Disterveg, K.D. Ušinskis, N.I. Pirogovs, A.S. Makarenko, M. Montessori, J. Korčaks, V.A. Suhomļinskis, S. Frene, P.P. Blonskis, u.c.).

 

Plānā tiek ieviesti sekojoši darba veidi:

 

1) Pastāvīgi darbojošs zinātniski-metodiskais seminārs, kurā skolotāji apgūst filozofiskos, psiholoģiskos, pedagoģiskos humānās pedagoģijas pirmsākumus un pamatus, kā arī veidus, kā pilnveidot savu pedagoģisko praksi.

 

2) Apaļie galdi uzkrātās pieredzes, metodisko atradumu, radošā darba veidu, pašizglītošanās un pašpilnveidošanās ceļu apspriešanai.

 

3) Tikšanās ar cilvēkiem, kuriem ir pieredze strādājot ar humāni-personiskās pedagoģijas pieeju, psihologu, filozofu, mācītu pedagogu lekcijas.

 

4) Meistarklašu vadīšana, kurās skolotāji demonstrē savu radošo pieredzi un sasniegumus humānās pedagoģijas ideju īstenošanā.

 

5) Pieredzes apmaiņa ar skolām, kuras arī strādā pēc Dzīves Skolas autorprogrammas.

 

6) Ikgadējie skolas pedagoģiskie lasījumi, kuros tiek apspriesti skolotāju radošie sasniegumi; piedalīšanās pilsētas, novadu, republikas, starptautiskajos pedagoģiskajos lasījumos.

 

7) Metodiskā kalpošana ar atsevišķu mācību stundu un meistarklašu videoierakstiem, mācību stundu konspektiem un metodiskajām izstrādēm, ziņojumiem par radošo pedagoģisko darbību.

 

8) Mācību stundu festivāls, skolēnu radošo darbu izstādes, piedalīšanās starptautiskās akcijās vadot labsirdības mācību stundas.

 

9) Pastāvīgas rūpes par to, lai būtu saskaņotība starp skolotājiem tajā, kā viņi attiecas pret skolēniem. Metodisko apvienību darba veicināšana šajā ziņā.

 

10) Rūpes par to, lai tiktu radīts un pastāvīgi papildināts speciālās filozofiskās, psiholoģiskās un pedagoģiskās literatūras pamatkomplekts, pirmām kārtām, "Humānās pedagoģijas antoloģijas" kopotie raksti.

 

Savās sapulcēs un privātajās tikšanās skolotāji izvairās no kritikas - nekritizē viens otru, neaizrāda viens otram, nepaceļ sevi augstāk par citiem, bet gan apspriežas un konsultējas. Runājot saglabā labvēlīgu balss toni, rīkojas pēc principa: apgalvojošais ir bagāts, noliedzošais - nabags. Mācās viens no otra un dāsni dalās ar savu radošo pieredzi, savām zināšanām. Dzīvo pēc austrumu gudrības: "Neviens nav tavs draugs, neviens nav tavs ienaidnieks, katrs ir tavs skolotājs".

 

 

  1. nodaļa. Skolas vadība

 

Autorprogrammas īstenošanu vada Skolas direktors. Viņš veido koordinācijas padomi savā vadībā, kura vada plānveidīgu darbu Autorprogrammas īstenošanā. Izglītojošā procesa atjaunošanā pēc humānās pedagoģijas principiem direktors un viņa palīgi ievēro arī humānos vadīšanas un saskarsmes līdzekļus:

 

- sajūsmina un iedvesmo savus kolēģus,

- veicina(atbalsta) viņu radošumu, rada radošu atmosfēru,

- sniedz atbalstu un aizsargā,

- māca ar savu piemēru,

- rūpējas par to, lai katrā atklātos pedagoģiskie talanti,

- priecājas par katra veiksmi(sekmēm),

- palīdz kvalifikācijas celšanā,

- dod padomus un piedāvā (nepiespiež, neuzspiež)

- pacietīgi skaidro un pārliecina,

- izturas ar cieņu un uzticību,

- atbrīvo no liekiem "papīru" darbiem,

- nekritizē, nebaida, nerāj.

 

Visas šīs darbības pavada patiesuma un uzticības sajūtas.

 

  1. nodaļa. Avoti

 

Skolotāju radošam darbam un pašizglītībai tiek rekomendēta sekojoša literatūra:

 

  1. Humānās pedagoģijas manifests
  2. Skolotāja goda un kalpošanas kodekss
  3. Humānās pedagoģijas antoloģija (54 sējumi)
  4. Š.A. Amonašvili, Kopotie raksti, 20 grāmatas
  5. Š.A. Amonašvili, Humānā pedagoģija, 1-2.d.
  6. V.G. Nioradze, Rakstītais vārds - dvēseles lāpa
  7. V. Bak, Bioloģija sirds valodā
  8. I. Stulpiniene, Fizika sirds valodā
  9. J.Raiņa dzeja

 

un daudzi citi darbi …

 

 

 

 

 

 

 

No krievu valodas tulkojusi Inta Baltiņa.

Blīdene, 2015.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Mēneša plāns

moduli e klase

moduli pasakumi

3213

moduli stundu laiki